Operetes vēsture: no Parīzes līdz Vīnei

Sena gramofona skaņas svira un plate uz koka korpusa

Operetes vēsture ir stāsts par to, kā Parīzes bulvāru jautrība pārtapa Vīnes valšos, bet vēlāk – Brodvejas mūziklos. Žanrs radās 19. gadsimta vidū, piedzīvoja divus spožus laikmetus un 20. gadsimtā nodeva stafeti mūziklam. Šajā rakstā izsekosim šim ceļam soli pa solim.

Parīze, 1850. gadi: dzimšana

Franču operetes aizsākumi saistās ar diviem komponistiem. Ervē (Florimons Ronžē) 1854. gadā atvēra savu nelielo teātri Tampla bulvārī un sāka rakstīt īsas, jautras skatuves miniatūras. Viņu bieži dēvē par franču operetes tēvu, lai gan šis tituls nav neapstrīdams – daļa pētnieku par žanra īsto radītāju uzskata Žaku Ofenbahu.

Ofenbahs 1855. gadā, Pasaules izstādes laikā, atvēra teātri Bouffes-Parisiens, kur iestudēja savus darbus. Viņa „Orfejs ellē” (1858) bija drosmīga grieķu mīta parodija, kurā dievi izklaidējas ellē, bet „Elles galops” vēlāk kļuva pasaulslavens kā kankāns. Ar šo darbu operete kļuva par patstāvīgu žanru.

Vīne: „zelta laikmets”

Drīz operete ienāca Vīnē. Par pirmo īsto Vīnes opereti bieži uzskata Franča fon Zupē „Pansionu”, kas pirmizrādi piedzīvoja 1860. gada 24. novembrī Theater an der Wien. Tā bija arī pirmā Vīnes operete, kas tika izrādīta ārzemēs – 1861. gadā Ņujorkā.

Vīnes operetes „zelta laikmets” parasti tiek saistīts ar 19. gadsimta pēdējām desmitgadēm. Tā centrālā figūra ir Johans Štrauss (dēls), kura „Sikspārnis” (1874) un „Čigānu barons” (1885) joprojām ir repertuāra pamats. Vīnes operetes zīmols kļuva valsis – elegants, nedaudz melanholisks un neatvairāmi dejojams.

Londona: Savoy operas

Anglijā līdzīgu ceļu gāja libretists Viljams Gilberts un komponists Artūrs Salivans. Viņu komiskās operas iestudēja producents Ričards D’Oilijs Kārts, un no 1881. gada tās skanēja Londonas Savoy teātrī. Tāpēc tās bieži sauc par Savoy operām. Slavenākā no tām – „Mikado” (1885).

„Sudraba laikmets”: Lehārs un Kalmans

20. gadsimta sākumā Vīnes operete piedzīvoja otru uzplaukumu. Franča Lehāra „Jautrā atraitne” (1905) ātri aizceļoja uz skatuvēm visā pasaulē, bet Imres Kalmana „Čardaša karaliene” (1915) ienesa žanrā ungāru čardaša ugunīgo ritmu. Šo posmu sauc par „sudraba laikmetu”. Abu laikmetu robežas dažādi avoti nosaka atšķirīgi, tāpēc tās jāuztver kā aptuvenas.

Berlīne un operetes norieta laiks

Savs operetes centrs izveidojās arī Berlīnē – piemēram, Paula Linkes „Frau Luna” pirmizrāde notika 1899. gadā. Taču 20. gadsimta 30. gados žanra uzplaukums apsīka. Nacistu režīms aizliedza ebreju izcelsmes komponistu un libretistu darbus, daudzi autori bija spiesti emigrēt, un vienlaikus arvien populārāka kļuva skaņu filma un amerikāņu mūzikls.

No operetes uz mūziklu

Amerikā operetes tradīcija pakāpeniski pārtapa mūziklā. Par pagrieziena punktiem bieži min „Show Boat” (1927) un „Oklahoma!” (1943), kuros dziesmas un dejas cieši kalpo stāstam. Vairāk par slavenākajiem mūzikliem lasiet rakstā „Slavenākās operetes un mūzikli”.

Operete šodien

Lai gan operetes zelta laiks sen pagājis, tās labākie darbi nav pazuduši no skatuves. Latvijas Nacionālā opera un balets pēdējos gados iestudējusi gan „Sikspārni”, gan „Jautro atraitni”. Ja vēlaties sākt ar pamatiem, izlasiet rakstu „Kas ir operete?”, bet, ja meklējat, kur doties uz izrādi, – „Teātri Latvijā”.

Operetes vēsture īsumā

GadsNotikums
1854Ervē atver savu teātri Parīzē
1855Ofenbahs atver Bouffes-Parisiens
1858„Orfejs ellē”
1860Zupē „Pansions” Vīnē
1874Štrausa „Sikspārnis”
1885„Mikado” un „Čigānu barons”
1905Lehāra „Jautrā atraitne”
1915Kalmana „Čardaša karaliene”